Jaunākās
Romas Kolizejs saulrietā, simbolizējot vēsturisku mantojumu un dažādu viedokļu nozīmi mūsdienu diskusijās.

“Cik cilvēku, tik viedokļu”: Montaņas Terencija doma sarunai

“Quot homines, tot sententiae” — “cik cilvēku, tik viedokļu” — atgādina, ka vienā darba nedēļā cilvēki var atšķirīgi vērtēt, kam pievērst uzmanību un kādu lēmumu pieņemt. Šī romiešu komēdijas rinda var palīdzēt sarunu sākt ar ziņkāri par otra skatījumu, nevis ar steigu to atspēkot.

Ko nozīmē “Quot homines, tot sententiae”

Latīņu teicienu parasti atveido kā “cik cilvēku, tik viedokļu” vai “tik cilvēku, tik domu”. Vārdu sententiae var tulkot dažādi atkarībā no konteksta, tāpēc latvisko formulējumu labāk uztvert kā jēgas atveidi, nevis vienīgo iespējamo variantu. Tas arī nav gluži tehnisks apgalvojums par to, cik viedokļu pastāv. Teiciens īsi nosauc ikdienā pazīstamu pieredzi: vienu jautājumu cilvēki var vērtēt atšķirīgi.

Šī rinda saistīta ar romiešu komēdiju un dramaturgu Terenciju, kura pilnais vārds latviski bieži tiek atveidots kā Publijs Terencijs Afers. Teicienu mēdz saistīt arī ar Montaņu, tomēr šāds attiecinājums pats par sevi nepaskaidro tā sākotnējo literāro kontekstu. Pirms citātu publicē vai izmanto kā autoritatīvu apgalvojumu, ir vērts pārbaudīt gan precīzo formulējumu, gan norādi uz autoru uzticamā citātu vai klasisko tekstu avotā. Šeit svarīgākais ir nevis pieņemt, ka zināms katrs teksta vēstures posms, bet atšķirt teiciena praktisko nozīmi no tā, ko avots par autorību patiešām apliecina.

Teiciens nav pierādījums, ka visi viedokļi ir vienlīdz pamatoti. Tas drīzāk atgādina, ka atšķirīgam vērtējumam var būt atšķirīgs pamats. Uzklausīt otru nenozīmē automātiski piekrist viņa secinājumam; tas nozīmē saprast, kādu pieredzi, vajadzību vai risku viņš ņem vērā.

Kāpēc darba nedēļā prioritātes atšķiras

Pirmdienas sapulcē viens kolēģis var gribēt vispirms novērst klienta problēmu, kamēr cits uzstāj, ka jāpabeidz iepriekš ieplānotais darbs. Abiem var būt pamatoti iemesli. Atšķirība ne vienmēr nozīmē sliktu gribu — iespējams, viņi redz dažādus riskus vai atbild par atšķirīgiem rezultātiem.

Ja sarunas dalībnieki runā tikai par to, kurš darbs ir “svarīgāks”, viņi var izrādīties aizstāvuši dažādas lietas, pašiem to nepamanot. Vienam rūp klienta tūlītēja vajadzība, citam — termiņš vai iepriekš dotā apņemšanās. Tādēļ noder vispirms precizēt, kāds lēmums jāpieņem un kas no tā ir atkarīgs. Tas dod sarunai konkrētu atskaites punktu, nevis liek strīdēties par prioritātēm vispārīgi.

Kad prioritātes saduras, saruna viegli pārtop strīdā par to, kuram ir taisnība. Kopīgam lēmumam parasti vajag vēl vienu soli: noskaidrot, ko katrs cenšas pasargāt vai panākt. Vai svarīgākais ir termiņš, darba kvalitāte, klienta uzticēšanās vai komandas noslodze? Šo kritēriju nosaukšana neatrisina katru domstarpību, bet palīdz saprast, par ko īsti jāvienojas.

“Cik cilvēku, tik viedokļu”: Montaņas Terencija doma sarunai

Kā sarunā izmantot šo domu

Teiciens var kalpot par atgādinājumu uzklausīt, nevis par ērtu attaisnojumu sarunu beigt ar “katram savs”. Ja viedokļi atšķiras, izmēģiniet šādu secību:

  • Nosauciet lēmumu, kas jāpieņem, un laiku, līdz kuram tas vajadzīgs.
  • Palūdziet katram īsi izskaidrot savu prioritāti un tās pamatojumu.
  • Noskaidrojiet, par ko ir vienošanās un kur tieši domas dalās.
  • Izvēlieties kopīgu kritēriju, piemēram, ietekmi uz klientu vai termiņu.
  • Vienojieties par nākamo soli un to, kad pārskatīsiet rezultātu.

Šī secība palīdz nošķirt faktus, prioritātes un izvēli. Piemēram, sarunas dalībnieki var vienoties, ka klienta problēma ir jārisina, bet atšķirties jautājumā par to, vai vispirms jāpārtrauc ieplānotais darbs. Ja šīs atšķirības tiek nosauktas, iespējams, vienoties par darbību un tās pārskatīšanas brīdi. Ja vienoties uzreiz nevar, skaidra atbildības sadale vai pārbaudes datums var palīdzēt vēlāk izvērtēt, vai izvēlētais risinājums darbojās.

Šādi atšķirīgs viedoklis kļūst par informāciju lēmumam, nevis par sacensību, kurā jāuzvar skaļākajam. Vienlaikus kopīgs kritērijs nedrīkst aizstāt vajadzīgo pamatojumu: ja lēmumam ir sekas citiem, ir lietderīgi pārbaudīt, vai iesaistīto cilvēku būtiskās bažas ir sadzirdētas.

Jautājums, kas palīdz saprast otru

Nākamajā sarunā, kurā gribas uzreiz iebilst, pajautājiet: “Kas tev šajā jautājumā ir vissvarīgākais, un ko tu centies nepieļaut?” Atbilde var atklāt, ka strīds nav par vienu un to pašu. Viens cilvēks raizējas par kavēšanos, otrs — par kļūdu, ko vēlāk būs grūti labot.

Pēc atbildes var pārjautāt, vai otra teikto esat sapratis pareizi, un tikai tad izklāstīt savu skatījumu. Šāds jautājums pats par sevi negarantē vienošanos, un tas nav jāizmanto kā paņēmiens, lai sarunu tikai aizkavētu. Tā vērtība ir vienkāršāka: tas dod iespēju pamanīt, vai domstarpības rada atšķirīgi mērķi, atšķirīgi riski vai nepietiekama informācija.

Tad var jautāt arī sev: kurā jautājumā vajadzīga nevis uzvara, bet labāka izpratne par otra skatījumu? Atbilde ne vienmēr mainīs gala lēmumu, taču tā var palīdzēt skaidrāk nosaukt iemeslus, uz kuriem lēmums balstās.

Avots: Editorial research

Komentāri

Vēl nav komentāru. Esi pirmais!

Vairāk stāstu